I
Tas notika tai zemē, kur vālodze reiz ganīja govis. Viņa bija salasījusi visas mušas (toreiz viņu bija vēl maz, sapakājusi tās vienā maisā un svilpodama šūpojās lokanā bērza zarā, jo govis mierīgi gremoja siltajā saulē: Kas viņas trenca? – mušas dūca pa maisu.
Bet mušu dūkšana ir bīstama – es domāju – tikai priekš ganiem, jo viņas tos viegli iemidzina; citādi jau miegs pats par sevi ir veselīgs, un lai Dievs dod visiem labu miegu! Bet vālodzei būtu bijis labāk, ja viņa būtu maisu pakārusi tālāk no ausīm nost: tad viņa daudz priecīgāk svilpotu bērzos. Jo agrāk viņas balss esot skanējusi tik līksmi kā eņģeļu mēlīte, Bet, kā tagad skan eņģeļu mēlītes, to laikam zin tikai debesis.
Vālodze aizmigusi...Vēzis tad bijis vislielākais progresists. Noskatījies, ka vālodze aizmieg, tas klusām uzrāpies augšā un pārgriezis ar šķērēm dūcošo maisu.
Maiss plīsis ar tik briesmīgu sparu, ka vēzis atšūbeniski nogāzies lejā un lauzis kaklu, un no tā laika izvērties par vislielāko atpakaļrāpuli. Bet mušas izklīdušas pa visu zemi, un vālodze vēl šobaltdien raudādama dzenā govis.
II
Tai zemē, kur vālodze ganīja govis, reiz dzīvoja gudrais. No kā viņam bij dota gudrība? Vai no saules, vai no zvaigznēm?... Tas bija izaudzis zemes visklusākā galā, tumšā meža malā. Viņš dzīvoja klusā namā, kura logus aiztina meža apiņi; pagalmu pārauga biezi virši. Tikai reti soļi bij ieliekuši viņu brūnos zarus.
Viņa namā krita gaisma no augšas. Tur viņš sēdēja dienu un nakti pie atvērtā salmu lūka kā debess vārtos un runājās ar saulēm un zvaigznēm. Viņš dzirdēja pasaules žvinkstam, redzēja astes zvaigznes kā milzīgi greznus pāvus staigājam pa debess lauku, un viņa galvā rindojās nepārredzamas skaitļu rindas. Viņš tās rindoja un saistīja brīnišķos veidos. Skaistas bija šās zvaigžņu bildes kā debess naktī. Un viņas nevarēja būt citādas, jo tā vīra dvēsele bij zvaigžņu atspīdums. Katrs debess stars krita viņa sirdī kā atvērtā ziedā, jo viņš nebija cits kā silā izplaucis saules puķes zieds. No kurienes saules puķei smagi galva pilna zelta domu, no turienes bij viņa gudrība.
Naktīs pa viršu teku, rasu netraukdama, atnāca Dēkla klusajā namā. Viņa rādīja gudrajam savā rokā likteņa pavedienu. Un viņš redzēja tur cilvēkus, satinušos iedomībā un neīstā gudrībā kā zirnekļa tīklā. Redzēja, kā viņi mierīgi smaka šais šaurajās cilpās...
„Viņi paliek pat tukli un izskatās tik apmierināti!”
„Nekustoties arvienu paliek tukli, un sārtums uz viņu vaigiem ir nāves zīme. Jo, kas nekustas, ir nomiris, lai arī kā rozes ziedētu viņa vaigi,”Dēkla teica.
„Kā viņi var dzīvot tādā šaurībā?”
„Miroņi mierīgi guļ savos kapos, un visšaurākais zārks nespiež viņiem sānus.”
Tad viņa iztina no zīda nēzdodziņa laimes spogulīti un rādīja gudrajam laimes dzīvi. Tā bija skaista kā zaļa pļava, un pļava bij plaša kā debess. Laikam pati debess bija šī pļava, jo ļaudis tur staigāja starp saulēm kā bērni starp milzīgām purenēm un matos viņiem mirdzēja zvaigžņu kroņi, it kā tie būtu Dieva dēli.
Kad gudrais to bij redzējis, viņš aizvēra savu zvaigžņu lūku, aizslēdza savu namu un gāja meklēt ļaudis.
III
Gāja, gāja, nonāca lielā, pelēkā pilsētā. Tā bija vislielākā pilsēta tai zemē, kur vālodze reiz ganīja govis.
Šī pilsēta bij ievērojama caur to, ka gudrībai še nebij tempļi celti kā citās mūžīgās pilsētās. Gudrības altāri šeit atradās taisni uz ielām un tirgus laukumiem kādēļ gudrība bij viegli visiem pieietama un visi ļaudis bij gudri.. Un pār visiem valdīja viena gudrība – „piecpadsmit”.
Šī pilsēta bij viena no laimīgākām pilsētām pasaulē. Viņa nepazina nezināšanas moku, nezināja atzīšanas sāpju. Ikkatrā ielā spīdēja kā lukturis, ko gudrais naktssargs ik vakara aizdedzina: „piecpadsmit!”
Ikkatrs vaigs priecīgi smaidīja: „piecpadsmit...”
Ik ielas stūrī stāvēja glīti koka altārīši, lēti izcirsti, kā akas grodi. Uz viņiem nedega svētā uguns, tie bija kā kurpnieku galdi. Tik atzveltnes krēsls pie viņiem bij mīksts, lai varētu kalpot gudrībai sēdu un zvilu; balts galdiņš, uz kura stāvēja alus kanna un piens, un medus, un cāļa spārns: kalpošana gudrībai bij sasniegusi visaugstāko vienkāršību, to varēja arī ēdot un dzerot.
Un krēslā sēdēja apaļš vīriņš, tam vaigs spīdēja kā saule no gudrības prieka un galvvids kē mēness no gudrības smaida. Viņa piere nepazina grumbu, viņa acīs nekad nebij skatījusies nakts. Vienā rokā tam bija elkšņa kociņš, otrā rokā mazs, mazs cirītis.
Ap viņu stāvēja ļaudis: vīri un sievas, jaunekļi un bērni. Cik veci tie arī bij vai jauni, visiem uz lūpām bij gudrības smaids.
Garāmejot katrs labprāt piegāja pie gudrā un noskatījās, kā tas iedzēra malku salda alus, noslaucīja lūpas un, galvu klanīdams, sita ar cirīti kociņā un skaitīja:
Cērt`, cērt`, / Ko es cērt`, / Es cērt` / Piecpadsmit;/Ja kas netic,/ Lai nāk skatīt,/Še būs atrast/ Piecpadsmit.
„Piecpadsmit!” gudrais noteica un smaidīdams pacēla kociņu. „Visiem vajaga pašiem pārliecināties, lai katrs nāk pats un izskaita. Tas atņem dvēselei šubas un ienes viņā laimes mieru. Vienīgā ideja, kas cilvēkam var dot laimi, ir piecpadsmit. Lai katrs nāk pats un izskaita.”
Un ļaudis nāca, naivi smaidīdami, vilka ar pirkstu pa kokā iecirstām strīpiņām, un viņu mutes gavilēja:”Piecpadsmit, jā, kā tad: piecpadsmit!”
Bet daudzi jau vairs negāja skaitīt.
Tie stāvēja aiz to mugurām, kam vēl bij palikušas azotē šaubas un kas gribēja pieķert gudro viņa cirtienu skaitā – vai vienkārši atjaunot iemīlēto patiesību; daudzi stāvēja aiz šo cilvēku mugurām. Vecie mierīgi sūca savas pīpes un pļāpāja šo un to. Skuķes grūstījās un smējās, mētādamas sārtās bizītes, un grauza riekstus, un šķielēja uz zēniem. Bet zēni lielījās: „Nu zināms, piecpadsmit! Ko jūs vēl skaitāt kā aitas...”Bet gudrie basā omulīgi mierināja: „Lai pārskaita, lai pārskaita, tas iepriecina prātu!”
Un jaunas skuķītes gudri pīkstēja: „Es biju tikai trīspadsmit gadus veca, kad pirmoreiz skaitīju. Un man tūliņ iznāca piecpadsmit, tāpat kā papam un mammai. Un paps teica, lai es tālāk vairs neskaitot, un tūliņ man šuva garus svārkus. Un svētdienās pie mums nāk tik daudz viesu, un visi zina: piecpadsmit...Cik milzu soļiem gan attīstība iet uz priekšu, un cik tie zēni ir gudri! Nez vai pavisam ir muļķi pasaulē?”
„Varbūt kaut kur uz laukiem, be te jau nav.”
Un patiesi, te visi bij gudri, visi skaitīja piecpadsmit. Reiz viens bij izskaitījis sešpadsmit, bet tas bij sen nosmiets un aizmirsts – pazudis kā mākoņu ēna. Un, ja gudrais iedzēries kādreiz izcirta trīspadsmit, visi tomēr skaitīja piecpadsmit, jo nebij vairs šaubu un katrs ņēma kociņu rokā ar pārliecību, ka viņā ir piecpadsmit. Šis skaits mūžam dūca ļaužu ausīs, jo gudrais nobeidza savu mācību ar šādu lielisku ķērienu.
Cērtot ap galvu tam griezās melns mušu gredzens un spindzēja: „piecpadsmit, piecpadsmit!”Kad gudrais vakarā nolika savu cirīti un kociņu un ļaudis šķīrās, tas ķēra ar roku mušas un svieda tās viņiem pakaļ. Mušas ieķērās gājējiem matos un spindzēja: „piecpadsmit, piecpadsmit!”Visa pilsēta dūca piecpadsmit, un visi iegrozīja savu dzīvi saskaņā ar piecpadsmit, jo tas bija lēts un visiem pieejams skaitlis. Un nebija nekā ne lielāka, ne mazāka –par piecpadsmit, visas vērtības maksāja piecpadsmit, visi pielūdza piecpadsmit. Un ik dienas uz laukiem un ielām gudrības kalēji cirta savā kociņā piecpadsmit...
Pie viņu altāriem atnāca gudrais, kas bij skatījies Dēklas spogulī. Tam mati bij sirmi kā vecs sudrabs, piere nosūbējusi domās kā dzeltens lauka akmens.
„Kur šai pilsētā ir gudrības templis? Labie ļaudis, kas var aizvest turp?”
„Mums tempļu nav,”gudrības kalējs, priecīgi smaidīdams, atbildēja. Ļaudis brīnījās svešiniekā.
„Vai jums neviens vairs nemācās?”
„Mācās gan. Mēs kaļam katru dienu. Bet mūsu gudrība viegla, un visi viņu zin, redziet,” – un viņš iesāka klanīties uz sava kociņa:
Cērt`, cērt`,
Ko es cērt`,
Es cērt`
Piecpadsmit;
Ja kas netic,
Lai nāk skatīt,
Še būs atrast
Piecpadsmit.
„Redziet, te ir! Piecpadsmit. Izskaitiet paši! Jūs varat pārliecināties, es galvoju par katru strīpiņu.”
„Piecpadsmit!” svešinieks nopūtās, viņa acis iedegās. Dodat to skaitīt bērniem un ubagiem! Mans skaitlis ir miljons!”
„Miljons! He, ko viņš runā? Kas ir miljons?”ļaudis, nicīgi smiedamies, jautāja viens otram.
Bet gudrības kalējs nopietni paskatījās uz svešo, sita ar tuklo pirkstiņu pie gudrās pieres un kratīja galvu: Ārprātīgs, ārprātīgs!”
Bet svešais saslējās un runāja šiem ļaudīm svešā balsī un svešā, neredzētā spēkā: „Miljons ir zvaigžņu jūra, miljons ir smilšu kalns. Miljons ir zelta druva, pilna nezināmu graudu, miljons ir mūžamežs.
Laižat upi caur sietu un skaitat ūdens pilienus, laižat jūras smiltis caur pirkstiem, tad jūs redzēsiet miljonu. Izskaitat apcirkņus, izskaitat zvaigznes! Debesīs simts zvaigžņu logu, katrā logā miljons, aiz katra miljona miljonu bezgalība. Bezgalībā staigājot, soļi skan kā marmorā!”
Bet pilsētnieki bija staigājuši pa pelēkiem ielas akmeņiem. Kā viņi varēja to saprast?
„Ārprātīgs!”gudrības kalēji kratīja galvas.”Ārprātīgs!” pūlis kliedza un raustīja viņu aiz drēbēm:”Ej, miljon, miljonār!” Svešinieks vēl ko runāja, bet mušas aizdūca viņa vārdus – un gudrības kalēji locījās uz saviem altāriem un klabināja: „cērt`,cērt`...”
Svešinieks atstāja pilsētu. Viņu izvadīja ļaudis, kā bērni izvada muļķīti no ciema. Citi smējās un raustīja viņu aiz drēbēm. Citi nožēloja viņa ārprātību. Līdzcietīgas skuķes bāza viņam pīrāgus ķešā. Un atstāja to, kad vakars tumsa, aiz pilsētas vārtiem.
IV
Gudrais stāvēja naktī sava meža krēslā. Pret tumšo mežu spalgi mirdzēja zvaigznes. Zālē gulēja vēsa rasa. Viņa vaigi bij valgi, acis pilnas bēdu.
Tad klusu atnāca Dēkla, rasu no zāles netraukdama.
Tā noglaudīja ar savu zelta rociņu viņa salto vaigu, sniedza viņam sarkanu sēnīti ar balti mirdzošiem raibumiem.
„Mušmire. Tev papriekš ir jāizsprādzina mušas, citādi tevi neviens nedzirdēs. Ļaudis nav ļauni, tikai mušas viņiem tā aizdūkušas ausis, ka viņi vairs nekā nesamana. Tā būs vislabākā zāle.”
Un gudrais sēja mušmires. Ap viņām tekāja skudras: tās uzsūca skudru ģifti, ap viņām locījās čūskas, sēņu kāti mirdzēja no ģiftīgām siekalām.
Reiz nakti gudrais noliks viņas uz ielām, tad mušas sāks sprāgt un visa pilsēta smirdēs. Visas galvas smirdēs, un ļaudis ar riebumu sukās mušas no matiem. Un pilsētā reiz paliks klusu un ļaudis sāks klausīties un domāt. Un smieklīgi viņiem izliksies gudrības kalēji ar saviem cirīšiem. Tie apgāzīs viņu altārīšus, šos kurpnieku galdus, un cels gudrībai templi skaistākā kalnā. Pie torņu lūkām dienām un naktīm stāvēs jauni un veci vīri, sievas un meitas un skaitīs saules un zvaigznes.
Varbūt viņi kādreiz izskaitīs līdz miljonam un viņu soļi sāks skanēt bezgalībā kā baltā marmorā.